Ilze Urugvajā

Kartejais jociņs-spociņš no Urugvajas puses. Man piektdien (14.03) sākās skola. Respektīvi man uz skolu bija jāiet piektdien un sestdien (jā, jā joprojām man skola ir sestdienās) un tad akal nedēļa brīva. :p Jauki, ne?
Un pa šo jauko nedēļu man bija tā supervienreizējā iespēja plunčāties pa Brazīlijas skaistajām pludmalēm. (sun) Vienu nedēļu dzīvoju paradīzē. Jau 14.03 pēc pirmās skolas dienas devāmies ceļā. Pavisam kopā 28 cilvēki – gandrīz 20 stundu brauciens. Nogurdinošs, bet nnu tas nav nekas salīdzinājumā ar to pasakaino vietu kur tu vari nokļūt, visu var pārciest. Bišķīt nepaveicās ar nedēļas sākumu – līdz trešdienai mūs pavadīja lietus mākoņi (taču Brazīlija arī vētras laikā ir skaista :p)

8 dienas pasakainajā salas Santa Teresa dažādos nostūros. Ehh, Brazīlija laikam tik tiešām ir tā vieta, kur cilvēki jūtas visbrīvāk. Neviens nepievērš uzmanīibu tam, ka vīrieties Salaveča izmēros pastaigājas pa pludmali ļoti maziņā, mazinā apakšbiksītē. Neskatās arī uz to, ka uz klubu kāda ir atnācis ar ziemas zābakiem un platu jostu ap dibenu. Var redzēt tik dažādus cilvēkus! Gan sporta biksēs ar divām baltām strīpām, gan džinsos ar D un G uz pēcpuses, gan metālistus, gan reperus, gan arī apbrīnojamās sievietes, kas var pastaigāt uz vismaz 8cm papēža (+ vēl platforma). Vērot cilvēku dažādību un to bezkompleksu sajūtu nekad nenoguru ne skatīties, ne sajust.
Pabijām gan pludamlē kurā viļņi tādi, ka bail pat skatīties, respektīvi pludmalē priekš sērfošanas. Gan arī tik mierīgā, ar tik dzidru ūdeni, ka pat tik skaistu vietu pat filmās nebiju redzējusi.
Ūdens gan visās vietās sāļš kā jau okeānā pienākas. Tik sāļš, ka kož acīs, bet esto labs ādai. Esot veselīgi atstāt to sāls slāni uz ādas pēc peldēšanās uz kādu dienu. Es gan nepamēģinaju. Varbūt citu reizi. Ūdens bija tik sāļš, ka ja samirkst piemēram šorti (kā man gadījās) vai arī vienalga kāds apģērba gabals, paliek balti pleķi no sāls. :p Tagad es zinu, ka tas ir sāls, bet 5dien pētot savus šortus pat prātā neienāca, ka tas varētu būt no sāls.
Ehh, manu laimi palielināja vēl tas, ka ananāsi maksāja apmēram 13 santīmi par kilogramu (sun) Ņamma. 7 kg arbūzi, mango, papaija, marakuja, apelsīni, citronu kalni, vīnogas, banāni. Man liekas ka no augļiem pieejams bija itin viss. 🙂

Pludmales ir ļoti ¨komerciālas¨. Ik pa brītiņam pabrauc garām ratiņi, kas tev piedāvā uztaisīt svaigu spiestas sulas, augļu salātus vai arī kādus kokteļus. Šāda stila ratiņi bija mani mīļākie (sun) Taču tas nav vienīgie. Pārdod arī kleitas, svārkus, cepures, saulesbrīles. Nu visu ko vien var sasistīt ar pludmali un pirkšanu. Ā, pēdējā dienā pārdeva arī katlus (to gan man ar pludmali un sauli neizdevās sasaistīt). Respektīvi, cada naudiņa uz pludmali bija jāņem līdzi, jo es jau svaigi spiestai ananāsu/zemeņu sulai ¨nē¨ pateikt nevarēju. 🙂 Protams, ka var arī izīrēt visu ko vien sirds vēlas no ūdens izklaidēm. Motorlaivas, ūdens močus, ¨banānu¨, kanoa, niršanai un snorkelēšanai visus nepieciešamos atribūtus, un vēl un vēl. Paskaidrošu kas ir ¨banāns¨. Garš dzeltens matracis kas piesiest striķī aiz motorlaivas. Virssū sasēžas apmēram 15 cilvēki, protams, visi ietpērpti glābšāns vestēs. Viss jau būtu skaisti, visi 15 cilvēki smaidīigi dodas aiz motorlaivas kas brauc/peld (pēksņi radās šaubas, vai motorlaiva brauc vai peld? ) un vienā skaistā mirklī motorlaiva taisa skaistu pagriezienu par 90grādiem un visi 15 smaidīgie, jaukie cilvēki kā tādas pērlītes ieveļās Atlantijas okeānā. :p Un tā kādas 4 reizes. Pats smieklīgākais jau ir tikšana atpakaļ uz tā ¨banāna¨. Šito atrakciju es arī sadūšojos izmēģināt. :p Un mājās agriezos ar zobu caurumiem galvā. Gadās visādi, ja kāds krīt ar muti vaļā un krīt man tieši virsū. :p Ā, ja ir arī kādi spēcīgie veksmibnieki kuriem izdodas noturēties ¨banāna¨ murugrā, tad tos vēl nežēlīgā un straujāk iemet ūdenī, tā ka smaidīgais, jaukais drosminieks aizlido vismaz 5 metrus pa gaisu. :p Ir jautri, ne?

Runājot par izklaidēm. He, ar Sofiju nospriedām, cik labi ir būt meitenei, jo no 5 reizēm, kad gājām uz klubu nemaksājām nevienu reizi. :p Meitenēm ieeja brīva – puikām 12 reāli (apmēram 3.50Ls).

Kopsavilkumā varu teikt, ka Brazilijā ir pasaikana zeme. Un esmu ļoti, ļoti laimīga, ka man ir izdevies iepazīt dažādās Brazīlijas puses. Katrā no 3īs vietām, Foz de Iguazu, Amazonia un Florianopolis, kur esmu pabijusi, atstāju gabaliņu no savās sirsniņas. Skan jau dikti banāli, ne? Bet un tā viš´ i 🙂

Meklēju Grinču, kas šogad nozags Ziemassvētkus.
Idejas?

Pirmais ar ko sākšu  – Simttūkstoss buču Sabīnēm svētkos. :*  lai šī diena izdodas īpašāka nekā citas ¨normālās¨ dienas. 🙂

Un tad variāk par manu pagājušo nedēļu.

Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs pēc 3īs mēnešu dzīvošanās viscaur ieasfaltētā pilsētā – redzēt kko no zaļuma, kko no dabas. 🙂
Ehh, tikai daudz ir ko teikt un tai pat laikā varu teikt tikai kaut ko līdzīgu ¨aī, waū, ūu¨ jo to skaistumu brīžiem vārdos vienkārši nevar aprakstīt.
7dienas iekš Roča´s rajona. Dzīvojām mēs mazā pludmalēs pilsētiņā La Palom´ā, taču uzvietas jau nebut nesēdējām. Bijām gan Cabo Polonio, gan Punta del Diablo (tur palika daļa manas sirds, iemīlējos tajā skaistajā pludmalē), gan Santa Teresa, kā arī La Pedrera. Nu jā. Šie nosaukumi jums dorši vien neko daudz neizsaka. Bet nu par visu sīkāk arī pastāstīšu. Lai jau jums, tgd kad ir ziema, kāds siltumiņš no tām bildēm un rakstiņa tiek.

Nu te būs mazliet bildīšu. (Lai jūs pakārdinātu :p) Bet nu vēl milijos bilžu jūs gaidīs nākošajā rakstiņā, kas būs pavisam drīz. 🙂 Tad mēģināšu uzrakstīt visu, visu. 🙂 Lai jūs arī sajustu kaut kripatiņu no tās paradīzes, ko man bija tā veiksme izbaudīt.

20. novembris. Temperatūra +30. Ilze priecājas par pavasari.
21. novembris. Temperatūra +33. Jē, tas taču ir pavasaris.
22. novembris. Temperatūra 1pm – +36. Nu vai ziniet, pat vasaru negribu gaidīt.
23. novembris. Temperatūra +18
24. novembris. Un temperatūra +16
Ziniet, ne tikai Latvijā laiks ir sajucis. 😀

Ehh, vakardien ar līdz pat asarām (kopā ar smiekliem) mēģināju izskaidrot Dianai, kas ir sniegpārsla. Un tad arī Alejandrai. Bet nu Sofia zināja. ¨Perfekti simetriska zvaigznīte ar visādiem knibuļiem¨ tā skaidroja Sofia. Bet nu viņas tik un ta nezināja, ka sniegs ir tik skaists, ka ir tādas sniegpārsliņas. Un kad es no papīra mēģināju izgriezt, nu takā kad biju maziņa (nekas, ka man sanāca vnk briesmīga sniegpārsliņa, bet nu principu jau varēja saprast) bet tik un tā viņas abas nezināja.
Nu jā. Bet tas jau laikam loģiski. Te taču ziema ir bez sniega.

Tad nu lūk – Pilsen Rock ir rokfestivāls uz kuru dodas praktiski visi Urugvajas jaunieši. 🙂 Viss pasākums norisinās 2vas dienas, bet ir jau arī tādi, kam svinēšana ievelkās. Festivāls notiek Uruvajas viducī – pilsētā Durzano. 🙂 He, tad nu es arī, kā pilntiesīga urugvajiete gribēju redzēt kā tas izskatās.
Aizdevos es uz viņu 6dien, ap pusdienlaiku. Un ahā – pirmais pārsteigums. Autobusu kompānijai notikusi kkada datoru kļūda [nu vismz viņi teica] un respektīvi, ir dubultojušās autobusu biļetes. Un līdz ar to – uz vienu sēdvietu ir 2vi cilvēki. Un līdz ar to, mēs stāvējām kājās. 😀 Nu ok, nekādu problēmu. Bet nu tas tikai padarīja to braucienu vairāk nogurdinošu, bet mazāk jautru. Ā, braucu es kopā ar Bruno un Gimenu, Sofias labi draugi, un tgd arī manu draugi. 🙂
Nu lūk, ieradāmies Durazno, un apkrāvušies ar mantām, (un man, protams, bija visvairāk mantu – 2vas mugursomas, guļammais un vēl viena sega 😀 ) devāmies uz mūsu apmešanās vietu, kas protams bija otrā pilsētas malā. 😀 Atnācām, nometām mantas, pieķērāmies pie ēšanas un maté dzeršanas un tad jau arī devāmies uz parku kur tass viss notika.
Tas parks, (vēl viens protams) bija ārpus pilsētas, +/- 3 km. Jē, un tik ejam un ejam. Ceļā uz koncertu jau sastapos ar pirmajiem kultūršokiem. Nekad mūžā nebiju redzējusi tā riktīgi kaut ko appīpējušos cilvēku. Tagad es varu teikt – es esmu redzējusi riktīgi appīpējušos cilvēkus. Nekad mūžā nebiju sajutusi zalītes vai marihuānas dūmu smaku – tur es tādu sajutu ik uz soļa. Nezinu, kas tieši tā par narkotiku bija, bet nu Gimena (Himena) man teica, ka tā ir narkotika, viņa pati arī nezināja, kas tieši. Bet nu tas jau nav svarīgi. Tātad, ālāk. Nekad arī nebiju redzējusi, ka uz ielas, kur staigā policisti [kas starpcitu sarunājās un pārrunāja, kur labāk nopirkt alu], smēķē zālīti (nu vai arī kas tas bija). Un nekad arī nebiju redzējusi TIK daudz cilvēku. Nu vnk visa pilsēta bija pilna ar cilvēkiem. Es nezinu cik tūkstoši. Vnk cilvēks, pie cilvēka. Nu nenormālīgas masas.
Tas par to, bet nu par mūziku kā tādu.
No pirmās dienas man īsti nekas tā nepatik. Tas varbūt tāpēc, ka es pat nemaz īsi neklausījos :D, man visapkārt bija tik daudz jaunu lietu, tik daudz kas neredzēts, ka es vairāk koncentrējos uz to un visu laiku blisinājos apkārt. Ā, meklēju vēl kādu pazīstamu seju no YFU, he, man liekas, ka uz to pasākumu bija ieradušies praktiski visi YFU Urugvajas stundenti. 🙂 + man pirmajā dienā nenormālīgi sāpēja galva, tas no visām tām smakām – zālītes, cigaretēm, alus, un visiem citiem alkoholiem. Koncerts beidzās kkur ap 2viem, devāmies mājās. Paldies Dievam, ka es nebiju vienīgā, kas bija vnk pārgurusi līdz nāvei – Gimena tā pat. Jo pēc koncerta visi parasti iet tusēt tālāk uz vienu laukumu, bet nu mēs nebijām tie visi. Es kā noliku galvu uz sava džempera, kas bija spilvena vietā, tā arī uzreiz atslēdzos.
Otrā diena jau iesākās daudz labāk 🙂 Gandrīz bez galvassāpēm pabrokastajomā, padzērām maté. Pastaigājām pa pilsētu, nu vienvārsakot pačillojām un ap 5ciem akal devāmies uz otras dienas koncertu.
Tas jau bija priekš manis manāmi labāks. Otrajā dienā bija arī krieti vairāk cilvēku. Lēkājām, iepazinos ar jauniem cilvēkiem, citi dziedāja līdzi [es nē, jo protams vārdus nezināju]. Nu vienvārsakot, gāja ļoti labi. 🙂 mūsu mājvietā ieradāmies kkur ap 6iem. 🙂 un tad jau gan, pat nespēju galvu nolikt uz džempera, kā biju aizmigusi. 😀
un jāceļās jau bija pēc 3īs ar pus stundām. Jo mums autobuss bija 11.30. Un viss ceļš kājās stāvot. 1dien es bij vnk bez spēka. Nespēju aiziet uz savu salsu, bet arī gulēt netiku, jo vajadzēja Sofiai palīdzēt ar angļu valodas projektu. Takā mans plāns – visu dienu gulēt – izjuka. Un nākamajā dienā jāceļāsj au 7ņos uz skolu. Visu 2dien vēl staigāju aizmigusi. 😀
Kas tad vēl.:) ā, man ir jauns iemītnieks matos – trenza. Nezinu kā sauc latviski. tāda no diegiem takāa sapīta bizīte, bet nu nav bizīte. 😀 Krāsās – zaļš, sarkans, melns un dzeltens. Un vēl dažas pērlītes 🙂 Nu lūk.
🙂
Par mūziku kā tādu. Grupas ļoti dažādas. Spēlēja gan vairāk panciksu roku, gan melodisku. Pirmo reizi dzirdēju roku+elektronika, nu kopumā man patika. Bija dažas grupas kas priekš manis bija pārāk smagas. Bet nu viss jau vienmēr nevar patikt. 🙂

Šodien ir astroloģiskais datums, kad sākas pavasaris – 21. sptembris. 🙂 Un šodien ir arī tā pirmā diena, kad pēc ilgiem laikiem akal spīd saulīte. ;)Visu pagājušo nedēļu bija lietus un, līdz ar to, gandrīz visu dienu tumš un drēgns. Un vienvārdsakot – nemīlīgs. Un galu galā, vakar bija tas liktenīgais datums, kas iezīmējam manu pirmo mēnesi Las Piedras Dianas Volpi ģimenē. 🙂 He, par godu manai mēneša ¨gadadienai¨ cepu muffinus. Mans otrais kulinārijas mēģinājums. Pirmais bija kartupeļu un ābolu pankūkas. Tgd jādomā, kas būs trešais. Es jau teicu, ka uz 2vu mēnešu gadaienu cepšu šokolādes kūku. Bet man šķiet, ka es nenocietīšos un izcepšu viņu ātrāk. :p
Starp citu. Man šonedēļ ir mini-brīvdienas. Brīva ir 4diena, 5diena, 6diena. (bezšaubām arī 7diena). Tas par godu pavasarim. :p Taču mums ar Sofiu brīvdienas sākās jau 3dienā. Un tā gadās, ka noguļ vienīgo stundu – fiziku. (blush)

Tad sākšu ar pašu sākumu – mani pirmie lidojumi.
Pirmais lidojums: Rīga-Amsterdama.

Pacelšanās: 13.05
Kamēr gāju līdz gate´am jau paspēju iztēloties, ka tūlīt lidošu ar kkadu nenormālīgi lielo lidmsahīnu, kur viss būs nenormāligi kruts. Nu, karoč, viss būs baigi kruti, bet… 😀 man nācās vilties, lidmašīna bija maziņa. Nu ne jau kkadas ¨kukuruzņiks¨, bet nu maziņa. Un tad sākās fantāzijas uz otru pusi, man bija bail, ka šitā lidmašīna gaisā ilgi neturēsies. Bet viss tomēr veiksmīgi beidzās, un ar tēti vieksmīgi tikām līdz Amsterdamai. [mans tētis lidoja ar mani līdz Amsterdamai. Tas jau uzreiz man lika drošāk justies] Lidojums ilga 2:10h un lidoju es ar Nīderlandes kompāniju – ¨KLM¨,. Visu lidojumu ārā bija dikti, dikti zilas un skaistas debesis nosēšanās bija mazliet ¨grubuļaina¨, bet un kkadu action jau arī vajag.

1. gadīšana.
Amsterdamā visi dzīvo ar atpalikušu laiku. :p par stundu mazāak. Tātad vēl viena stunda vairāk ko nīkt lidostā. Brīvas 4tras stundas. 😀 jē, pilnīgi pietiekami, lai saprastu, ka lidostas ir garlaicīgas. Sēžot Amsterdamā mana ¨top¨ doma bija – viss izdosies, galveinas turies. Respektīvi, nu jau bija iestājies izmisums.

Otrais lidojums: Amsterdama-Madride
Pacelšanās: 19.35
Šitas lidojums man šķita visīsākais. Nezinu kāpēc. Varbūt tāpēc, ka visu ceļu, lai sevi nomierinātu klausījos Coldplay. Bet brīžiem viņi nevis mani nomierināja, bet tieši lika zaudēt kontroli. Bet nu galu galā viss bija daudz maz normāli. Jālido akal bija kkadas 2 – 3 stundas, īsti nezinu cik, jo to, kad teica cik ilgi jālido, nedzirdēju. Mm, lidoju ar ¨Iberia¨ – tā ir spāņu kompānija. [ar to arī lidoju 3. lidojumu manā dzīvē un šajā reizē.] Blakus man sēdēja kkadi korejieši [nu vai arī kkas viņiem līdzīgs], kas jau pat pacelšanos nogulēja. J Laikam dikti noguruši bija. Lidostā bija akal lielā raudāsanu un jo tgd tik tiešām es biju VIENA, jo tētim bija jāiet uz savu lidmašīnu. Un līdz ar to man sākās panika [tas jau vairs nebija tikai izmisums]. Bet nu re, kka es to savu paniku pievarēju, jo atpakļceļa man vnk nebija. Nosēšanās bija dikti līdzena, takā nekāda action beigās nebija.
2.gaidīšana
Madrides lidostā satiku 3 meitenes no Nīderlandes. Tad kad bija jāsāk ar viņām runāt, tad sapratu, ka un ir pakaļā 😀 mana angļu valoda ir galīgi dranķīga. Bet un kka saprasties mēs varējām. J Madrides lidosta ir TIK liela, es nekad nebūtu iedomājusies, ka man uz pareizo gate´u bus jābrauc ar vilcienu! 😮 tas taču nav normāli. 😀 Madrides milzīgajā lidostā sēdējām, man šķiet, ka 3īs stundas. No sākuma sēdējam kkada slēgtā kafejnīcā [viss, protams, bija jau ciet, jo mēs lidostā bijām ap kkadiem 11pm, kas sagrāva manas ilūzijas par to, ka lidostā viss vnm ir vaļā]. Tā kā mēs tur sēdējām vēlā vakara stundā, tad arī cilvēku praktiski nebija. Šādi nīkstot mani piemeklēja arī vecums. 😀 Mans organisms vnk nespēja izturēt bezmiegu, acis man vnk krita ciet, jau kkados 1pm, kad vēl stundu jāgaida. Bet un turējos braši, bet tik un tā, šķiet, ik pa brīžiem atslēdzos. Pie gate´a satikām meitenes no Šveices. Tajā brīdī nožēloju, ka nēsmu mācījusies vācu valodu pietiekami cītīgi. 😀
Trešais lidojums: Madride-Montevideo
Pacelšanās – 2.10
Opā, šitā lidmašīna bija vienkārši milzīga. He. katram pasažierim izsniedza segu un spilvenu. Ā, un zeķītes arī. :p Mm, Madride naktī izskatījās tik skaista. Lai arī nesēdēju pie loga, bet nu tas ko es redzēju bija vnk – vaū. Visas tās gaismiņas, mm. Tik skaisti. Paskatījos uz skaisto Madridi un tad uz pirmajām stundām atslēdzos. Pamodos tad, kad stjuartītes dalīja vakariņas. Televizora ik pa laikam radija kur mēs tgd atrodamies, ar kadu ātrumu lidoja, cik augstu esam un cada ārā ir temperatūra. Pa nakti rādīja 2vas filmas. Kad pirmo reizi pamodos – redzēju fragmentus no Trešā Šreka. Bet kad atveēru acis otro reizi, tad redzēju ainas no Spaidermena. :p respektīvi, es neredzēju nevienu filmu, jo es visu nogulēju. Pamodos tad, kad ārā ausa rīts [ar pulksteņa laikiem neko nevar saprast], kad ārā bija tik skaistas krāsas He, no rīta varēja novērot, ka stujartiem tā nakts nav bijusi no tām vieglākajām. Ja uzsākot lidojumu viņi bija tik smaidīgi, meitenes ar tik kārtīgiem matiem un perfektu make-up, tad no rīta – un kā jau no rīta. Tad un pasniedza mums brokastis. Un tad sacas lidojuma foršākā daļa – jāizpilda kkadi papīri, jē. Un vien no tiem papīriem bija tikai spāņu valodā, 😀 tas bija jautri, ok., tajā mirklī man likās, ka un viss, palikšu lidmašīnā, jo nevaru neko aizpildīt. Bet un jau kkā, lūrēju savas blakussēdētājas lapiņā [špikoju :p] un kka jau aizpildīju. Pēdējais lidojums ilga 12 h, lai arī pēc pulksteņa laikiem sanāk mazāk, un pievarējām mēs apmeēram 10200 km. Ir maziņš gabaliņš.
Tikšana Urugvajā.
Tur es arī neiztiku bez piedzīvojumiem. Tāda pusneizgulējusies, aizpampušām acīm un galīgi sajukusi/apjukusi izstāvēju visu garo rindu uz pasu pārbaudi, katru cilvēku nopētījusi, ko viņi pie tiem lodziņiem dod, vai tikai pasi vai vēl kko. Visi deva tikai pasi un vienu no tiem papīriem, kas bija jāizpilda lidmašīnā. Okei, visiem tikai paskatījās pasē, paskatījās vai bildē ir tas pats cilvēks, iespieda zīmogu un čau. Bet man protams, tik viegli jau nevarēja izdarīt. Pirmkārt , tā sieviete, kas parbaudīja manu pasi, nerunāja angliski. Okei, tas jau būtu nekas. Bet tad viņa man prasa – visa? Man tāds – BUM. Kāda vīza!? Man nav nekāda vīzas, un viņa man tik stāsta, ka vajag vīzu. Man jau cajas mīkstas, es jau domāju, ka viss. Kkas ar tiem papīriem nav līdz galam izdarīts. Ok, izvilku visu savu papīru kaudzi iedevu viņai visus, un saku, – I don’t know what do you want, but that is all I have. Bet viņa paņem visus manus papīrus un pasi un aiziet prom. Un kkadas 10-15 minūtes es tur tā vnk stāvēju. Uff, man šķita, ka man tajā laikā gan kājas gan rokas trīcēja. Bet un ok, viņa atnaca apakaļ, atmeta ar roku, iespieda man to zīmogu pasē un es gāju laimīga prom. Paldies Dievam, ar bagāžu nekādu problēmu nebija. Kā gāju, tā ieraudzīju uzreiz. Sveika, Urugvaja! 🙂

Sagatavošanas nomtne, tā laikam latviski skaitās. 🙂

Pirmā diena [16.augusts]

Lidostā mūs sagaidīja YFU Uruguay brīvprātīgā – Mercedes  Jauka un jauna meitene.  Saskatījāmies kādas reizes 3īs, vai nevienu neaizmirstam un devamies uz mūsu apmešanās vietu, kas atrodas Pando. Mēs dzīvojām kristiešu skolā. Tur, protams, tad neviena skolnieka nebija.  Ceļā no lidostas uz Pando piedzīvoju pirmo kultūršoku – te tik tiešām bija augsts nabadzības līmenis, to mēs redzējām izbraucot cauri kkadam miestiņam. Visu to dienu, vnk nīkuļojām.  bijām tikai meitenes, 😉 Ja pareizi atceros, tad pēc skaita 13mit. Nometne nevarēja sākties, jo bija jāgaida visi pārējie, un lielākā daļa [kas sastāv no vāciešiem] atbrauca dienu vēlāk.  Sadalījāmies arī istabiņas. Es biju istabiņā ar Anouk, meitene no Beļģijas.  Visu dienu man ik pa brīdim ¨trīcēja lūpa¨. Bet un tas laikam skaitās normāli ,ja neskaita to, ka man liekas, ka man tādas sajūtas bija tikai vienīgajai, jo citas meitnes bija smaidīgas un jautras visu laiku. M, laika maiņu nemaz tā neizjutu, jo ar Anouk, izdomājām, ka pirms vakariņām, kas ir 8pm, mazliet pagulēsim. Un aha, mazliet pagulējam – piecēlāmies 1am 😀 tad akal likāmies uz auss un tā mēs nogulējām copa 12h. Tādēļ arī to laika starpību nejutu. 

Otrā diena [17.augusts]

Nu nometne varēja sākties, jo bija atbraukusi lielākā daļa studentu – 27 vācieši. Tā nedaudz viņu mums te ir. [atkal brīdis, lai nožēlotu to, ka nemāku vācu valodu.]:D Tad vēl viena dāņu meitene un somu puisis  Kopumā pa dienu akal neko prātīgu nedarījām, visādas uzjautrinošas spēles. Kkadas runāšanas un vārdu mācīšanās. 

Trešā diena un ceturtā diena.

Šajās dienās runājām par visādām tēmām, gan par kultūru atšķībām, gan par ģimeni un skolu. Kkas tādā garā.  Runājām par lietām, par kurām jau ir runāts un runāts.  mm, vienu vakaru mācījāmies dejot salsu.  jei, tas bija dikti jauki. 😀 klausījāmies un dancājām arī pie viņu mūzikas – cumbia.  he, šajās dienās jau arī piefiksēju, ka esmu sākusi arī pat domat angliski. 😀

Hola! Šodien varu ierakstīt savā dienasgrāmatā, ka no mājām prom esmu jau 17 dienas. Šķiet tik daudz, bet sajūta ir tada, ka esmu bijusi daudz daudz ilgāku laiku prom. Laiks laikam tomēr ir mānīgs. Tātad, šis ir manas dienasgrāmatas [publiskās :p, personīgo/intīmo dienasgrāmatu jums neredzēt kā savu degungalu :p] pirmais ieraksts (party)