Ilze Urugvajā

Esat redzējuši filmu par Emily Rose? Ceru, ka es nepamodīšos 3.am, laikā, kad dēmōni mostas. :p

He, tik dīvani redzēt veikalā, ka plauktos tiek krāmēti ¨pričendāļi¨ priekš Ziemassvētkiem. Plastmasas eglītes, lampiņas, bumbiņas rotāšani, mākslīgais sniedziņš u.c. Un tai pat laikā es eju pie ledusskapja un meklēju sev ūdeni, jo karstums vnk beidz nost. Nepierasti. Ziemassvētki un Jaunais gads vasarā. Tas ir kaut kas pavisam jauns priekš manis.

Gandrīz aizmirsu ko gribēju teikt – paldies, paldies, paldies Jancim par zvanu. 🙂 priecīga biju. 🙂 Sen nebiju runājusi (skaļi) latviski, domājusi protams, bet ne runājusi. He, piedod, ja brīžiem runāju neloģiski. 😀 Biju dikti satraukusies. 🙂
Un vispār šodien ir dikti laba diena. Sāku arī mazliet vairāk iebraukt tajā ¨fishkā¨, kas saucas – verbos. 🙂 prieks. 🙂
Un nobeigumā šim nesvarīgajam ierakstam, dažas bildītes no pagājušās svētdienas iekš Montevideo, parkā Rodo. 🙂  (Pie bildīes uzrakstīšu kādu komentāru.)

He, kad oktobris tuvojas beigām, es atceros, ka neesmu uzrakstījusi par savu supeŗjauko izbraucienu uz Montevideo. Beidzot es varu teikt, ka esmu redzējusi kaut mazu daļiņu no Montevideo. Un pavisam noteikti varu teikt, ka pilsēta ir ļoti skaista. Man jau dikti patika. 🙂
Mūsu izbrauciens uz Montevideo notika ¨Dias de patrimonio¨ ietvaros. Tās ir dienas, kad kādi vēsturiski vai citādi svarīgas ēkas un objekti ir pieejami apskatei ikvienam cilvēkam. Atvērts ir viss. (nu tā man vismaz teica)
Šo braucienu es gaidīju visu nedēļu. Un visu nedēļu lija lietus. Bē, katur dienu pie sevis domāju ¨kaut tikai 6dien nelītu¨. Jē, un 6dienas rītā lija. Piecēlos 8ņos – lija. Piecēlos 11tos – vairs nelija. :p Spīdēja saulīte. Mana nedēļas lielā vēlme bija piepildījusies. (sun) Tad nu mums vajadzēja 2vas stundas, lai izčammātos no mājām – ap 1niem devāmies ceļā. Mums bija sieviešu izbrauciens, tikai dāmas. :p Sofia, Diana, Mari (kaimiņiene) un es.
Tad un pirmais mūsu apskates obejekts bija ēka kurā norisinās visas politiskās darbibas, jebšu kur mitinās parlaments un prezidents darba dienās. Dikti liela un grezna tā māja viņiem. Bildē jau varat redzēt, ka nav nekāda maziņā. Un par karogiem – pirmais, bez šaubām ir Urugvajas karogs un otrais karogs ir Artigas. Aj, nespēju ne nobrīnīties par griestiem, un par vitrāžām. Nu vārdu sakot – patika. 🙂

Tālāk. Pa ceļam uz telekomunikacijas centru iegājām arī Viena baznīcā. Nobrīnījos, ka baznīcā ir atļauts fotogrāfēt. Nezin kapēc, es biju iedomājusies, ka baznīcāas neviens nefotogrāfē. Bet un ok. Baznīca arī ļoti grezna, kā jau lielākoties visas baznīcas.

Trešais mūsu apstāšanās punkts bija telekomunikāciju centrs, kas pēc savas arhitektūras man dikti atgādināja mūsu pašu ¨saules akmeni¨, tā laikam sauca. Nu to ēku Rīgā, kur atrados (laikam) HansaBanka. Uhh, tur nu gan bija milijons cilvēku. Nosmējāmies par pirmajiem telefoniem, par izstādītajām ekspozīcijām, arī par PowerpopGirls. 😀 Paklausījāmies kko no Urugvajas tradicionālās mūzikas ūun devāmies uz liftu, kas mūs nogādāja, ja pareizi atceros, 36 stāvā. Es negribēju vairs braukt lejā. Tik, tik skaisti! .Ā, visu Montevideo varēja redzēt – visu! Vieni vienīigi uhh un ahh. He, ierakstīiju atsauksmju grāmatā ierakstu (latviski). Nez tur būs vēl kāds latvišu mēlē rakstīts ieraksts.?. :p

Mūsu pēdējā ēka ko paspējām apskatīt bija teātris. Arī ļoti grezns, bet ne tik grezns lai liktos krievisks. Skaists. Man dīvaini likās tas, ka sākot no 2trā stāva vietām uz augšu viss ir tādās takā mazās lōžās. Nav takā pie mums, kad arī otrajā stāvā visi sēž pa 4trām 5cām rindām.

Nu lūk.
Pēc tam devāmies pastaigā pa gājēju ieliņu. Tur nu gan man acis spīdēja kā žagatai – uz šīs ieliņas no vienas vietas bija dažādi ielu tirgotāji. Un lielākoties tirgo auskarus un citas rotaslietas. Tirgo arī zimējumus, ar rokām veidotas figūriņas, nnu viskaut ko – un viss gatavots ar rokām. Dikti glīti nieciņi.

He, ceļā uz autoostu, kad devāmies uz māju pusi pamanīju sev vienu pazīstamu nosaukumu – Radisson. :p jē, kkas tomēr arī ir kopīgs Latvijai ar Urugvaju.

The End.

Nu saprāt jau. 🙂 Manai skolai palika 70gadi. ehh, kā es gribētu, lai uz ģimnāzijas dzimšanas dienu skolotāji tā sakrāsotu savas sejas. 😀 Un tā dziedātu un dejotu. 😀 tas vnk bija kkas.
Es jau nesaku, ka uz skolas dzimšanas ir sliktaak, ir vnk citaadaak. :p 

He. par godu tam, ka skolai bija dzimšanas diena, man 3diena bija brīva. 🙂 Respektīvi, stundas nenotika, bet skolā pavadīju vairāk laika nekā parasti. 🙂 praktiski visu dienu. 🙂 Neko jau īsti nedarījām. Uzjautrinājāmies par skolotājiem, ēdām skolotāju taisītus hamburgerus, citi taisija lelles un krāsoja sevus ķermeņus, taisija skolai tortes un veidoja 10m garu sņori no papīra. Tie bija tādi grupu uzdevumi. He, bija 3ī sgrupas – dzeltenie, zaļie un zilie. Man bija dikti uzjautrinoši klausīties kā zilās grupas dalībnieki kliedz ¨mēs esam zilie, mēs esam zilie! Zilie labākie!¨ Un neviens nesaprata, kāpēc es smejos. 😀
Nu tad tikai skataties bildītes. Mani redzēsiet tikai vienā bildē – lielvaidzei Ilzei vairs nepatīk fočēties. Kad tikšu vaļā no tiem vaigiem, tad būs vairāk bilžu. 😀

Arī iekš Urugvajas eksistē ¨ašās¨ idejas. jē, tas mani preicē. Nu lūk, tāda viena ašā ideja mani ¨sameklēja¨ pagājušo svētdienu. 🙂
Pagājušā svētdiena (31.oktobris) man jau bija aizņemts, jo bija jāiet ciemos pie Dianas draugiem. 🙂 Viņiem mājās bija ¨maza¨ fiesta. Nu tāda maziņa – tikai kādi 20mit cilvēki. Tas jau tā parasti esot uz dzimšanas dienām. Carlosa (tā sauc Dianas draugu) sievai bija dzimšanas diena, ja pareizi atceros, viņai palika 34. Nu lūk, nav nekāds apaļais skaitlis – tāpēc tāda mazā fiesta. 😀 He, un tākā Carlos strādā gaļas veikalā, tad uz galdiem bija gaļa šitāda, un gaļa tāda, un tad vēl šitāda un tāda. Viena vienīga gaļa. 😀 Pārāk daudz gaļas.
He, un tieši pirms pašas došanās pie Carlosa, man piezanīja Julia. Julia ir YFU brīvprātīgā. 🙂 Un aicināja šodien doties uz Montevideo. Tā pat – satikties, parunāties un kkur pastaigāt apkārt Man jau pēc šī zvana acis uzreiz spid, jo es Montevideo esmu bijusi tikai to vienu reizi, kad braucu uz ¨Punta Carretas¨,tādēļ es ļoti ļoti gribēju braukt un Diana arī man atļāva. Saskaņojām visus laikus un jau 16.30 sēdēju autobusā un braucu uz Montevideo. Jē, es man liekas savu mūžu nēsmu tā stresojusi 50mit minūtes no vietas. 😀 Es braucu viena un visi man apkārt runā valodā ko es vēl īsti nesaprotu, es braucu uz pilsētu, ko es nezinu un galu galā es īsti nemaz nezinu, kur man ir jākāpj ārā. 😀 Tad nu tā – beigās noskaidroju, ka mana pietura ir pēdējā. 😀 tad jau palika tās lietas vienkāršākas, bet nu stresiņš tik un tā nemazinājās. Bet nu veiksmīgi izkāpu pareizajā pieturā, nu respektīvi es paliku pēdējā autobusā un šoferis tik ilgi stāvēja un skatījās uz mani, ka es sapratu, ka jākāpj ārā.
Autōstā mani vajadzēja sagaidīt Manuelam, studentam no Vācijas. Bet nu, protams, viss jau nevar būt skaisti un vienkārši. Man vēl 20mit minūtes bija jāgaida viņš autōstā, un tas tikai nozīmē to, ka 20mit minūes vēl jāstreso. 😀 un tā kā man nebija telefona, es nevarēju viņa piezvanīt un pajautāt, kur viņš ir. Beigās sameklēju publisko telefonu, pieznīju viņam un pēc 5cām minūtēm viņš bija klāt.
Fjū, un tad jau viss tālāk bija čikiekā 🙂
Līdz Julias (starp citu ¨j¨ izrunā kā ¨h¨)mājām rbaucām ar taxi, sameklējām viņas māju arī veiksmīgi. Pasēdējām pie viņas dzīvoklī. 🙂 Padzērām tēju/šokolādi/kafiju, ko jau nu kurš un tad devāmies uz pludmali. Julias dzīvoklis ir tikai kkadas 3 vai 4 ielas no pludmales. Ak jē, es nebiju redzējusi pludmali tik ilgi! :)) Mēs sēdējām tur kādas 2vas stundas un pļāpājām 🙂
Atbraukusi mājās, jutos kā ar otro elpu. Bija tāda sajūta, ka nu jau esmu iztērējusi visus savus spēkus, visu savu drosmi. Bet pēc tās sēdēšanas pludmalē ¨uzlādējos¨ par jaunu 🙂
Šonedēļ jau smaidu vairāk. :p Citādi man Pablo visu laiku saka, ka es esot ļoti nopietna. 🙂

P.s Droši varat teikt, ka man bildēs vaigi lieli. Grrr..