Četras nedēļas.

Kāds jums tur pavasaris izskatās? Silti un jauki, ne?
Es te cīnos ar kārējo rudens/ziemas sāukstēšanos.

Runājot par skolu. Vēsture, filozofija, literatura mani beidz nost. Mana spāņu valoda nav TIK laba lai saprastu skolotājus, kas savu sakāmo vienkārši nober un bez apstājas lēkā pa tēmām kā tādas vardītes uz ūdens. Nopietni. Šīs stindas man ir īstās mocības. Nekad agrāk nebūtu iedomājusies ka uz matemātiku iešu ar smaidu uz lūpām un varēšu mazliet atpūsties 😀
Šīs nedēļas nogalē bija mūsu pēdējā ¨savākšanās¨ ar visiem YFU studentiem iekš Urugvajas.
Ehh. Tā kā skatoties kādu labu filmu – gribās, lai mazliet vēl turpinās un tajā pašā brīdī, filmai vajag beigas. Nu, jā. Apmēram ar šitādu toni pagāja mūsu pēdējā orientācijas nometne. Tā bija pati labākā nometne, no visām šī gada satikšanās reizēm. Lai arī abas divas dienas dominēja tāda skumjā sajūta, netrūka ne smieklu un citādu patīkamu sajūtu.
Tātad – 7. un 8. jūnijs – YFU Uruguay orientación.
Ar šīm divām dienām pietika, lai beidzot atnāktu tā sajūta – un jau pietrūkst, mazliet mazliet un darba vēl tik daudz. Daudz vēl nepateiktā, neredzētā un nepadarītā.
Piedzīvojām arī pirmās lielās raudāšanas. Un viena no pirmajām, kas raudāja krokodila asaras, biju es. Iemesls? Hanna. Viena no visjaujākajām personām, ko esmu satikusi. Abas divas raudājām, jo nezinam vai vēl kādreiz mūsu ceļi krustosies (baigā dzejniece :p ). Bet nu jā… sajūtas tieši tādas. Šo divu dienu laika, sēdējām viena otrai pretī un nezinājām ko teikt. Tā tik pazīstamā sitācija, ka liekas ir tik daudz ko teikt, bet visi vārdi kaut kur paklīduši. Skan jau banāli, bet ir tāda sajūta, ka šī tomēr nebija pēdējā reize, kad mēs tiekamies.
(Jūtu, ka akal skumjais vilnis uznācis, ātri jāmaina tēma )

Nēsmu arī jums neko stāstījusi, par manu urugvajietes-patriotes dienu. Man bija tā lielā veiksme piedalīties 18. maija, kas ir Las Piedras kaujas datums, kad urugvajieši cīnījās pret spāņiem un, protams, kauju uzvarēja, gājienā. Ar folkloras deju grupu. Un ar visu tērpu. He, un vai ziniet, tie urugvajiešu brunči ir smagi. 😀 2vas dienas pēc tam man bija pagrūti cilāt pat dakšiņu. :p hehe.

Ah! 🙂 Vēl divas lietas. Piermā – man nākoš pirmdien ir dzimšanas diena! (sun) Tik dīvainas sajūtas. Iedomājos, ka mājās būdama, visu gadu to vien būtu gaidījusi, savu 18 dzimšanas dienu, bet te man tās sajūtas ir pazudušas. Spožāks ir tas 7. jūlijs. Un otrā – kā jau pēc bildēm redzat, atkal izmaiņas matos. :p

3 komentāri

Maijs.

Dzin, dzin. :p
Jau pa visam drīz.
He, 7. jūliju gaidu pat vēl vairāk kā sav astoņpadsmito dzimšanas dienu. Kaut kas traks, ne?
Ja tgd ¨jāpamet¨ skats atpakaļ – ātri tie astonņi mēneši paskrējuši. Cerams, ka tie atlikušie divi paskries vēl ātrāk.

4 komentāri

Kaut visu gadu šitā… :)

Kartejais jociņs-spociņš no Urugvajas puses. Man piektdien (14.03) sākās skola. Respektīvi man uz skolu bija jāiet piektdien un sestdien (jā, jā joprojām man skola ir sestdienās) un tad akal nedēļa brīva. :p Jauki, ne?
Un pa šo jauko nedēļu man bija tā supervienreizējā iespēja plunčāties pa Brazīlijas skaistajām pludmalēm. (sun) Vienu nedēļu dzīvoju paradīzē. Jau 14.03 pēc pirmās skolas dienas devāmies ceļā. Pavisam kopā 28 cilvēki – gandrīz 20 stundu brauciens. Nogurdinošs, bet nnu tas nav nekas salīdzinājumā ar to pasakaino vietu kur tu vari nokļūt, visu var pārciest. Bišķīt nepaveicās ar nedēļas sākumu – līdz trešdienai mūs pavadīja lietus mākoņi (taču Brazīlija arī vētras laikā ir skaista :p)

8 dienas pasakainajā salas Santa Teresa dažādos nostūros. Florianopolis un Santa TeresaFloripaEhh, Brazīlija laikam tik tiešām ir tā vieta, kur cilvēki jūtas visbrīvāk. Neviens nepievērš uzmanīibu tam, ka vīrieties Salaveča izmēros pastaigājas pa pludmali ļoti maziņā, mazinā apakšbiksītē. Neskatās arī uz to, ka uz klubu kāda ir atnācis ar ziemas zābakiem un platu jostu ap dibenu. Var redzēt tik dažādus cilvēkus! Gan sporta biksēs ar divām baltām strīpām, gan džinsos ar D un G uz pēcpuses, gan metālistus, gan reperus, gan arī apbrīnojamās sievietes, kas var pastaigāt uz vismaz 8cm papēža (+ vēl platforma). Vērot cilvēku dažādību un to bezkompleksu sajūtu nekad nenoguru ne skatīties, ne sajust.
Pabijām gan pludamlē kurā viļņi tādi, ka bail pat skatīties, respektīvi pludmalē priekš sērfošanas. Gan arī tik mierīgā, ar tik dzidru ūdeni, ka pat tik skaistu vietu pat filmās nebiju redzējusi. Seerfotaaju pludmalePludmale Bombasdsc00440-1.jpgBanaans
Ūdens gan visās vietās sāļš kā jau okeānā pienākas. Tik sāļš, ka kož acīs, bet esto labs ādai. Esot veselīgi atstāt to sāls slāni uz ādas pēc peldēšanās uz kādu dienu. Es gan nepamēģinaju. Varbūt citu reizi. Ūdens bija tik sāļš, ka ja samirkst piemēram šorti (kā man gadījās) vai arī vienalga kāds apģērba gabals, paliek balti pleķi no sāls. :p Tagad es zinu, ka tas ir sāls, bet 5dien pētot savus šortus pat prātā neienāca, ka tas varētu būt no sāls.
Ehh, manu laimi palielināja vēl tas, ka ananāsi maksāja apmēram 13 santīmi par kilogramu (sun) Ņamma. 7 kg arbūzi, mango, papaija, marakuja, apelsīni, citronu kalni, vīnogas, banāni. Man liekas ka no augļiem pieejams bija itin viss. 🙂

Pludmales ir ļoti ¨komerciālas¨. Ik pa brītiņam pabrauc garām ratiņi, kas tev piedāvā uztaisīt svaigu spiestas sulas, augļu salātus vai arī kādus kokteļus. Šāda stila ratiņi bija mani mīļākie (sun) Taču tas nav vienīgie. Pārdod arī kleitas, svārkus, cepures, saulesbrīles. Nu visu ko vien var sasistīt ar pludmali un pirkšanu. Ā, pēdējā dienā pārdeva arī katlus (to gan man ar pludmali un sauli neizdevās sasaistīt). Respektīvi, cada naudiņa uz pludmali bija jāņem līdzi, jo es jau svaigi spiestai ananāsu/zemeņu sulai ¨nē¨ pateikt nevarēju. 🙂 Protams, ka var arī izīrēt visu ko vien sirds vēlas no ūdens izklaidēm. Motorlaivas, ūdens močus, ¨banānu¨, kanoa, niršanai un snorkelēšanai visus nepieciešamos atribūtus, un vēl un vēl. Paskaidrošu kas ir ¨banāns¨. Garš dzeltens matracis kas piesiest striķī aiz motorlaivas. Virssū sasēžas apmēram 15 cilvēki, protams, visi ietpērpti glābšāns vestēs. Viss jau būtu skaisti, visi 15 cilvēki smaidīigi dodas aiz motorlaivas kas brauc/peld (pēksņi radās šaubas, vai motorlaiva brauc vai peld? ) un vienā skaistā mirklī motorlaiva taisa skaistu pagriezienu par 90grādiem un visi 15 smaidīgie, jaukie cilvēki kā tādas pērlītes ieveļās Atlantijas okeānā. :p Un tā kādas 4 reizes. Pats smieklīgākais jau ir tikšana atpakaļ uz tā ¨banāna¨. Šito atrakciju es arī sadūšojos izmēģināt. :p Un mājās agriezos ar zobu caurumiem galvā. Gadās visādi, ja kāds krīt ar muti vaļā un krīt man tieši virsū. :p Ā, ja ir arī kādi spēcīgie veksmibnieki kuriem izdodas noturēties ¨banāna¨ murugrā, tad tos vēl nežēlīgā un straujāk iemet ūdenī, tā ka smaidīgais, jaukais drosminieks aizlido vismaz 5 metrus pa gaisu. :p Ir jautri, ne?

SnorkeleeshanaKlaudijaSantiBobas y BombiñasBobas y Bombiñas2Playa Bravadsc00567.jpg

Runājot par izklaidēm. He, ar Sofiju nospriedām, cik labi ir būt meitenei, jo no 5 reizēm, kad gājām uz klubu nemaksājām nevienu reizi. :p Meitenēm ieeja brīva – puikām 12 reāli (apmēram 3.50Ls). ))

Kopsavilkumā varu teikt, ka Brazilijā ir pasaikana zeme. Un esmu ļoti, ļoti laimīga, ka man ir izdevies iepazīt dažādās Brazīlijas puses. Katrā no 3īs vietām, Foz de Iguazu, Amazonia un Florianopolis, kur esmu pabijusi, atstāju gabaliņu no savās sirsniņas. Skan jau dikti banāli, ne? Bet un tā viš´ i 🙂

p

9 komentāri

Brasil, Iguazu

brasilEsi kādreiz bijis tādā vieta, kur vairāk par ū, ā un waū nevari vnk no sevis dabūt ārā?
Iguazu ūdenskritumi ir šī vieta, kur pirmo reizi manā mūža, pat gribēdama nevarēju pār lūpām dabūt itin nevienu vārdu. Goda vārds. Tās sajūtas, kad tu stāvi pretī kaut kam tik spēcīgam ir vnk …

Iguazu

Šis bija mana mūža labākais ceļojums. Grupa (beidzot mēs visi YFU studenti sajutām to kopības sajūtu, kuras līdz šim pietrūka un ne ar kartoti no kaktiem to nevarēja izkasīt) bija/ir tik jauka, vieta – pasakaina. Vnk. 🙂 (sun)

Man jau sāk palikt kauns, jau kuro reizi solu, solu un tad tikai pēc mēneša atjēdzos… Un tad ir lielais kauns.

Tātad : 10.02 – 16.02. 6 pasakainas dienas. 🙂 Nemaz nemanīju to gandrīz 20h tupēšanu autobusā, haha. 🙂
Iguazu ūdenskritumi – seko tieši pēc Niagāras ūdenskritumiem lieluma ziņā. 75% no tā visa pieder Argentīanai un atlikušā daļa – Brazīlijai. Brazīlijai pieder burvīgais kopskats un panorāma, Arentīnai – kā mums teica ¨dabas un spēka savienojumu¨. Visas šīs ūdens masas gāžas no upes Iguazu. 🙂

Šķiet, ka tas laiks vnk pazūd neko nedarot un galu galā pietrūkst laika. 🙂
Kā solīju – ielieku pāris bildītes. 🙂

 Brasil1Brasil2brasilIguazu)Tucanmm, serpiente)Ruukjiitis)

Los quiero mucho! :p

Besos.

2 komentāri

Mhm.

Pēdējās nedēļas topa dziesma – Dzelzs Vilks – Balerina un visu laiku aktuālā RHCP – Snow

Fa, kā esmu nonīkuļojusi visu šo laiku. Ārā +30 grādi, saule un vasara pilnā sparā, bet es te nīkuļoju. Kkas nav kārtībā, ne? Un jā, varētu tā teikt. Bija man te šādas tādas problēmas, kas, paldies Dievam, tgd ir pieklusušas. (protams, viss tas saistīts ar manu viesģimeni) Bet un par visu pēc kārtas.
Iesākot jau ar to – laimīgu jauno gadu. Lai arī nu jau kā mēnesi dzīvojam jaunajā 2008. gadā, nekad nav par vēlu novēlēt veiksmi.
Mans jaunais gads pa tiešām bija dīvains. Nu domā kā gribi, bet Ziemassvētki un Jaunais gads ar +35, bez sniega un salsas un cumbias ritmos! Ko lai saka – karstasinīgie latīņamerikāņi… Svētki pagāja interesanti. Pirmo reizi dzirdēju, ka Ziemassvētkos ir pavisam normāli iet uz klubu, un pirmo reizi Ziemassvētkos gāju uz klubu. Vakars bija vnk drausmīgs, šausmīgs, … cerams, ka vairs nekad mūžā man nebūs tāda vakara, taču Jaunais gads man bija dikti izdevies. 50 uz 50 🙂 Feliz Navidad!)
Ā, tiem kas vēl nezin – pirms svētkiem izbalinājos. :p esmu blonda. Dīvani ne? Jau 2vus mēnešus esmu blonda, bet tik un tā man šķiet dīvaini. Un kā tev liekas? Nu tas ka ir dīvini, es zinu, bet kā tad ir labāk – gaiša vai tumša?

Ha! Kuram vēl bija tāds jaunā gada iesākums – 2. janvārī es visu dienu gulšņāju pa pludmali. :p Nav slikti ne? Un tad sākot ar 6. janvāri visu nedēļu gozējos pludmalē. Ar Sofiu bijām aizlaidušas pie Dianas tantes, kas dzīvo vietā ko sauc Parque del Plata. Aww… pludmales takā filmās. Nemeloju. Ūdens tik perfekts, tīrs, caurspīdīgs. Mm… Nepameta sajūta, ka viss ir tikai sapnis. Costa Azul, La Floresta, Piriapolis. Mazu mājiņu jūras krastā. Kad es klūšu par prezidenti, tad noteikti nopirkšu. Haha.
SolymarRausiitis. :pMatéPunta del EsteCosta Azulp nav, jau nav iists. :p VasaraMazais moshkjisun kur nu?
Pa šo laiku arī neiztieku arī bez visādiem citādiem piedzīvojumiem. 6. janvārī, kas šeit ir kā otrie ziemassvētki, (Reyes – svētki, kad pie Jēzus bērniņas brauca vēstneši un veda dāvanas) man uzdāvināja sunīti. Jā, jā. Vienkārši biju uz mutes, citādi nevaru raksturot to kā es jutos. Mana kļūda, ka vnk nevarēju saņemties un pateikt, ka labāk nē, ka es pieķeršos mazajai radībiņai un tad man sāpēs vēl vairāk, kad būs jābrauc mājās. Tad kad man mazais sunītis bija rokās, viss aizmirsās. Viss mans sagatavotais teksts aizmirsās un visa rezultātā mums tagad mājās ir maziņš velnēns – Renata.Renata

Runājot par tām problēmām. He, YFU Uruguay direktors Diego, mani aizsūtīja pie psihologa. 😀 Es jau smejos par sevi – ka jūlijā mani vedīs iesietu balata kreklā uz Latviju. Latīņamerikāņu temperaments mani beidz nost. 😀

Redzēju arī kko no karnevāla.KarnevaalsKarnevaalsKarnevaalsKarnevaalsKarnevaalsKarnevaalskarnevalskarnevals

Un galu galā – man taču bija vārda diena! Ā nē. Mentira. Šogad nesvinu. 😀 Haha, bet nnu. Daudz laimes, māšel, nu jau aizgājušajā dzimšanas dienā! Un Saša – otro reizi – daudz laimes. 🙂  Mans mīļākais (un manuprāt labākais novēlējums), – lai piepildās kāds jūsu sapnis.  (sun)

Tagad ir jau februāris. Fa. Laiks gan skrien, ne? Es vēl kā tagad atceros kā es krāmēju savu koferi un mamma uz manis dusmojās, jo es visu laiku kaut kur vazājos un nevarēju saņemties sakrāmēt to koferi. Protams, viss beidzās ar to, ka viņa man sakārtoja visas mantas. Eh, tas jau viss tāpēc, ka tā sajūta, ka tu brauksi prom uz 11 mēnešiem un neredzēsi savus mīļos tik ilgu laiku… negribēju to pieņemt. To sajūtu pieņēmu tikai tad, kad biju lidostā. Sabīne mani ar savu apskāvienu mani nobeidza. Tad es beidzot pieņēmu to domu – un Ilze esi ķibelē, kā tu 11 mēnešus varēsi izdzīvot viena pati otrā pasaules malā, par kuru tu nezini itin neko. Bet nu redz kā ir sanācis – ¿nu jau cik mēneši ir pagājuši? 5, ne? Ir laiciņš, bet un tik pat vēl ir palicis.

Pēdējā laika lielākais notikums manā personīgajā latīņamerikāņu ziepju operā – mana viesmāsa Sofia pameta savu Pablo. Varbūt tas ir tikai par labu. Nnu jau kā nedēļa. Un ziniet, ka kašķi mājās vairs nav dzirdami.

BET, pats lielākais un superduper jaunums ir – 27.februārī es satikšu savu tēti! Ak jē, uz šito gan es jau velku krustiņus kalendārā (sun).
Un pirms tam vēl ar YFU došos uz vietu kas saucas Cataratas. Nu, nu. Jūsu ģeogrāfijas zināšanas – Iguazu ūdenskritums? Nēdēļas laikā pabūsim gan Brazīlijā, Paragvajā gan mazliet arī Argentīnā. Skan labi, ne? 😉 Tas jau gan notiks pavisam drīz. Šīs nedēļas nogalē. 😉 pirms tam viens darbiņs – eksāmens spāņu valodā un tad ¡ aidā ! No tā eksāmena mazliet raustos. Gribās ¨paspīdēt¨, bet nu pff, ar tiem sasodītajiem artikuliem…. :p

Shitaadu spoguli man maajaasRausitis

Tas tāds maziņš ieskats… ¿Un kā iet tev? ¿Ziema līdz Tevis beidzot atnākusi?

3 komentāri

Piedzivojums autobusa

Fā..
Ir nu gan laiciņš, kad es neko nēsmu rakstījusi. Noslinkojusi galīgi. Bet nu ir arī tam savi iemesli. Bija man te jāīdzvīvo cauri veselai ellei. Bet nu cerams, ka drīz jau viss nokārtosies.

Tātad, apsolos, ka tuvākajā laikā ielikšu kādu manu ¨gaišo¨ matu bildi, kā arī mazliet pastāstīšu, kas tad ar mani noticies.

He, vakardien akal biju devusies gaitā uz Montevideo. Devos ar aotubusu, protams. Un te ir tāda parādība, ko mājās, Latvijā, es nekad nebiju redzējusi. Autobusā tev mēģinās pārdod ¨da jeb ko¨, sākot ar avīzēm, smaržkociņiem un beidzot ar konfektēm un košļenēm. Ā, gadās arī, uzķerties uz kāda muzikanta. Un tas viss, lai nopelnīti kādu monētiņu. Skumīgi jau, bet tā tas ir.
Tgd kad jau esmu daudz maz ¨iebraukusi¨ spāņu valodā, tad arī varu saprast, ko tad viņi mēģina pārdot un kā viņi mēģina pārdot. Un vakardien dzirdēju līdz šim vissviss runu…

– Dāmas un Kungi! Pievērsiet uzmanību! Uzmanību! Šis nav kārtējais mēsls ko jums mēģina pārdot autobusā kāds nabags. Vēlos jums prezentēt lietu, kas nepieciešama katram cilvēkam, lieta kam jātrodas katrā mājā un lieta galu galā bez kuras mēs nevaram dzīvot – nagu knaiblītes! Redziet cik maziņas, cik ēfektīgas. Un ar to jūs varat ne tikai nokniebt jūsu nadziņus, bet gan arī iztīrīt nagu apakšas. Lieta, kas nepieciešama gan vīriešiem gan sievietēm. Tikai par 10 peso (45$=1Ls) Un jūs nevarat iedomāties, ko vēl es jums varu piedāvāt! Nagu knaiblītes arī kāju nagiem! Tik ērtas, tik skaistas un spožas! Un ar šīm knaiblītēm varat nokniebt ne tikai kāju nagus, bet arī iztīrīt nagu kāju melnumus! Nepieciešama, obligāta lieta, kam jātrodas katra mājā, katrā rokasomiņā! Un tikai par 30 peso! Un tieši šodien, un tikai šodien es jums piedāvāju akciju – pērciet šīs divas knaiblītes, gan nepārspējamās nagu un tik pat spožās kāju nagu kaniblītes, abas tikai par 40 peso! Tāda iespēja, nepalaidiet to garām! Dāmas un Kungi! Vai ir arī kāds, kas spēj atteikties no šī piedāvājum? –

nu apmēram tā.
🙂

jauku tev dienu!

2 komentāri

Nu tad.

Pā… Tā bija viena no manas dzīves labākajām nedēļām. 🙂 Tik saulaini, tik pozitīvi nu ideāli praktiski viss. Žēl, ka tā nedēļa tik ātri paskrēja. Bet nu tā jau tas notiek – laiks skrien vēja spārniem un ja vēl laiks tiek pavadaīts labi, tad jau – ui, lidojam.
Kā jau vienmēr bez pārpatumiem un sarežģījumiem neiztikām. Un protams, 3īs skolnieki (Manuels un Pia arī, uz Montevideo devāmies kopā) nevar iekāpt pareizajā autobusā. Nezinu, kas mums lika paklausīt tai sievietei, ka izdevīgāk būs braukt ar 2viem autbousiem, tā ieekonomēsim laiku un naudu. Kā tad! Stāsti manim Daugaviņa. Bet nu… Mācība no skriešanas pa Montevideo, savas pieturas nokavēšanas, dusmošanās uz Manuelu, jo viņam koferis bija maziņš un mums ar Piu, kā jau meitenēm, koferi bija pārbāzti un kā teica Manuels: ¨Jums līdzi ir viss drēbju skapis, ja?¨ (Nu tālu jau no patiesības viņš nebija)
Bet nu galu galā – viss beidzās laimīgi. Abas ar Piu ¨uzkačājām¨ tikai musīšus staipot apkārt to savu drēbju skapi.

Jau pirmajā brauciena pusstundā autobusā varēja dzirdēt riktīgu valodu miksli – sākot ar angļu un beidzot arī ar latviešu. Nē, nē. Es nerunāju ar sevi – mācīju runāt latviski. :p Daudziem ir interese kā tad skan latviešu valoda.

Par grupu kopmuā. Uz La Palomu devās visi, visi YFU Uruguay studenti. Izņemot 2vas meitenes (vācieti un holandieti), kas jau ir devušās mājās. Tātad – 45 studenti. Un YFU brīvprātīgie – Pablo, Hernan, Lena, Paulino un Jope. Un vēlāk mums pievienojās arī Stefania.
Nu lūk.

Grupa

Cabo polonio.
Pēc bildēm un pēc tā ko var redzēt, šķiet, ka tas ir tuksnesis, ne? Iebraukt šajā smilšu jūrā var tikai ar speciāli paredzētiem vāģiem, kas saucas Safari Express. Sajūta arī tāda ir, ka atrodies tuksnesī, jo brīžiem redzi tikai – smiltis un smilšu kalnus un neko vairāk. Bet nu nav jau tik ļauni. Tur pat jau ir okeāns. Šī pludmale bija ¨liktnīga¨ arī man – apdegu ar visu savu 45 stipro ķermeņa krēmu. He. Ar meitēnēm spriedām, ka vienai vācietei (Birte) saule laikam iedarbojas pretējā virzienā – paliek baltāka. Nu nopietni! 😀
Šajā Urugvajas nostūrī patstāvīgi uz dzīvi dzīvo tikai kādas 60 cilvēki, taču vasarā – čum un mudž no cilvēkiem. Jo daudziem te ir tās saucamās vasaras mājiņas, kā arī, protams, tūristi.
Julia y SophiCabo PolonioCabo PolonioCabo PolonioCabo PolonioCabo PolonioPiaCabo PolonioSafari ExpressCabo PolonioPiaCabo polonioCabo PolonioJannisCabo polonioCabo polonioCabo Polonio
La Pedrera.
Pludamale uz kuru devāmies pastaigājoties – neliela pastaiga. 2 stundas un 30 minūtes. La harena de mierda. 😀 Pīlings pēdām 2 stundu garumā – varat iedomāties, ka pēc tam ādas vienkārši nebija. Mēs kā ar Hanu divas pēdējās atpalicējas lēnām čāpojām un izpļāpājām visu kas uz sirds, tā mums bija tā iespēja satikt mazu jūras lauvu. Un brutiski 1m attālumā. Tā rokas niezēja viņu apčamdīt un ņemt uz mājām. Bet tad kad viņš parādīja, ka lai gan ir maziņš, tomēr ir arī zobi mutē… Tad nu devāmies tālāk.

La PedreraLa PedreraLa PedreraLa PedreraLa Pedrera.La Pedrera.La Pedrera.Paulino, Ilze un Sophi

Santa Teresa.
Viens liels, liels parks ar dažnedažādiem augiem un kokiem. Sajūties kā džungļos.
Šajā parka ietilpst arī viens cietoksins. Liels un grandiozs. Bet nu visi bija tik pārguruši, ka nevienu jau tas nesajūsmināja – skatīties ēkas. To vien darījām, kā meklējām ēnu, kā nu kurš prata – cits ar dvieli uz galvas, cits līda pagrabā. Jo nu saule bija vnk.. nu bija vnk tajā dienā… 😀

Santa TeresaSanta TeresaSanta TeresaSanta TeresaSanta Teresadsc08688.jpgSanta TeresaSanta TeresaSanta TeresaSanta TeresaSanta TeresaSanta TeresaSanta TeresaSanta TeresaTur ir Braziilija

Punta del Diablo.
Pludmale, kurā es iemīlējos. Viena no skaistākajām vietām, kur es savā dzīvē esmu bijusi. Zini, takā filmās rāda – okeāns ar lieliem viļņiem, perfektas smiltis un neviena paša cilvēka. Mana paradīze.
Mana sapņu pludmale atrodas apmēram kilometra attālumā no pludamles, kas ir tieši pretī pašai pilsētiņai. Šī pludmale arī bija skaista (protams, nelīdzīnās otrai). Mazie kuģīši krastā, mazās zvejnieku mājeles.

Punta Del DiabloPunta Del DiabloPunta Del DiabloPunta del DiabloPunta del Diablo

La Paloma.
dsc08507.jpgPiaLa Palomadsc08522.jpgLa PalomaLa PalomapLa PalomaLa PalomaSophi
Sieviešu diena.
Nemaz nepietiek ar to, ka pēdējajā bacará mūsu daiļais dzimums, jebšu vīrieši bija spiesti mums pagatavot vakariņas, kas viņiem izdevās vienkārši fantastiski. Vakarā meitēnēm bija iespēja viņus arī pamocīt – sapost konkursam Mis La Paloma. Konkursa dalībnieces – Sasha, Johannes, Mart, Thomas, Manuel, Jope, Mika, Philip un Jannis. Tā smējusies sen nebiju.
Šajā tik saspringtajā konkursā uzvaru izcīnija – Manuels jeb Manuela. Uz jautājumu : kas tevi pamudināja piedalīties konkursā? Viņš/viņa atbildēja : Por que Yo tengo tetas – jeb, jo man ir krūtis. 😀 Laikam jau arī šis fakts palīdzēja viņam uzvarēt. :p

Un tagad. Akal gribu atgriesties. Ehh. Jau biju piemirsusi cik forši mums gāja.
P.s Meitenes ar kurām tusējos visas dienas – Julia, Sophi, Hana un Julia . Visas vācietes.

)

2 komentāri

Sludinājums.

Meklēju Grinču, kas šogad nozags Ziemassvētkus.
Idejas?

Comments (1)

Stūrītis no paradīzes.

Pirmais ar ko sākšu  – Simttūkstoss buču Sabīnēm svētkos. :*  lai šī diena izdodas īpašāka nekā citas ¨normālās¨ dienas. 🙂

Un tad variāk par manu pagājušo nedēļu.

Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs pēc 3īs mēnešu dzīvošanās viscaur ieasfaltētā pilsētā – redzēt kko no zaļuma, kko no dabas. 🙂
Ehh, tikai daudz ir ko teikt un tai pat laikā varu teikt tikai kaut ko līdzīgu ¨aī, waū, ūu¨ jo to skaistumu brīžiem vārdos vienkārši nevar aprakstīt.
7dienas iekš Roča´s rajona. Dzīvojām mēs mazā pludmalēs pilsētiņā La Palom´ā, taču uzvietas jau nebut nesēdējām. Bijām gan Cabo Polonio, gan Punta del Diablo (tur palika daļa manas sirds, iemīlējos tajā skaistajā pludmalē), gan Santa Teresa, kā arī La Pedrera. Nu jā. Šie nosaukumi jums dorši vien neko daudz neizsaka. Bet nu par visu sīkāk arī pastāstīšu. Lai jau jums, tgd kad ir ziema, kāds siltumiņš no tām bildēm un rakstiņa tiek.
Trakie puikas uudenii.Kadrs no filmas :)Cabo PolonioCabo PolonioSanta TeresaPunta del DiabloLa Paloma

Nu te būs mazliet bildīšu. (Lai jūs pakārdinātu :p) Bet nu vēl milijos bilžu jūs gaidīs nākošajā rakstiņā, kas būs pavisam drīz. 🙂 Tad mēģināšu uzrakstīt visu, visu. 🙂 Lai jūs arī sajustu kaut kripatiņu no tās paradīzes, ko man bija tā veiksme izbaudīt.

4 komentāri

Pavasaris.

20. novembris. Temperatūra +30. Ilze priecājas par pavasari.
21. novembris. Temperatūra +33. Jē, tas taču ir pavasaris.
22. novembris. Temperatūra 1pm – +36. Nu vai ziniet, pat vasaru negribu gaidīt.
23. novembris. Temperatūra +18
24. novembris. Un temperatūra +16
Ziniet, ne tikai Latvijā laiks ir sajucis. 😀

Ehh, vakardien ar līdz pat asarām (kopā ar smiekliem) mēģināju izskaidrot Dianai, kas ir sniegpārsla. Un tad arī Alejandrai. Bet nu Sofia zināja. ¨Perfekti simetriska zvaigznīte ar visādiem knibuļiem¨ tā skaidroja Sofia. Bet nu viņas tik un ta nezināja, ka sniegs ir tik skaists, ka ir tādas sniegpārsliņas. Un kad es no papīra mēģināju izgriezt, nu takā kad biju maziņa (nekas, ka man sanāca vnk briesmīga sniegpārsliņa, bet nu principu jau varēja saprast) bet tik un tā viņas abas nezināja.
Nu jā. Bet tas jau laikam loģiski. Te taču ziema ir bez sniega.

2 komentāri

Older Posts »