Kāds jums tur pavasaris izskatās? Silti un jauki, ne?
Es te cīnos ar kārējo rudens/ziemas sāukstēšanos.
Runājot par skolu. Vēsture, filozofija, literatura mani beidz nost. Mana spāņu valoda nav TIK laba lai saprastu skolotājus, kas savu sakāmo vienkārši nober un bez apstājas lēkā pa tēmām kā tādas vardītes uz ūdens. Nopietni. Šīs stindas man ir īstās mocības. Nekad agrāk nebūtu iedomājusies ka uz matemātiku iešu ar smaidu uz lūpām un varēšu mazliet atpūsties 😀
Šīs nedēļas nogalē bija mūsu pēdējā ¨savākšanās¨ ar visiem YFU studentiem iekš Urugvajas.
Ehh. Tā kā skatoties kādu labu filmu – gribās, lai mazliet vēl turpinās un tajā pašā brīdī, filmai vajag beigas. Nu, jā. Apmēram ar šitādu toni pagāja mūsu pēdējā orientācijas nometne. Tā bija pati labākā nometne, no visām šī gada satikšanās reizēm. Lai arī abas divas dienas dominēja tāda skumjā sajūta, netrūka ne smieklu un citādu patīkamu sajūtu.
Tātad – 7. un 8. jūnijs – YFU Uruguay orientación.
Ar šīm divām dienām pietika, lai beidzot atnāktu tā sajūta – un jau pietrūkst, mazliet mazliet un darba vēl tik daudz. Daudz vēl nepateiktā, neredzētā un nepadarītā.
Piedzīvojām arī pirmās lielās raudāšanas. Un viena no pirmajām, kas raudāja krokodila asaras, biju es. Iemesls? Hanna. Viena no visjaujākajām personām, ko esmu satikusi. Abas divas raudājām, jo nezinam vai vēl kādreiz mūsu ceļi krustosies (baigā dzejniece :p ). Bet nu jā… sajūtas tieši tādas. Šo divu dienu laika, sēdējām viena otrai pretī un nezinājām ko teikt. Tā tik pazīstamā sitācija, ka liekas ir tik daudz ko teikt, bet visi vārdi kaut kur paklīduši. Skan jau banāli, bet ir tāda sajūta, ka šī tomēr nebija pēdējā reize, kad mēs tiekamies.
(Jūtu, ka akal skumjais vilnis uznācis, ātri jāmaina tēma )
Nēsmu arī jums neko stāstījusi, par manu urugvajietes-patriotes dienu. Man bija tā lielā veiksme piedalīties 18. maija, kas ir Las Piedras kaujas datums, kad urugvajieši cīnījās pret spāņiem un, protams, kauju uzvarēja, gājienā. Ar folkloras deju grupu. Un ar visu tērpu. He, un vai ziniet, tie urugvajiešu brunči ir smagi. 😀 2vas dienas pēc tam man bija pagrūti cilāt pat dakšiņu. :p hehe.
Ah! 🙂 Vēl divas lietas. Piermā – man nākoš pirmdien ir dzimšanas diena! (sun) Tik dīvainas sajūtas. Iedomājos, ka mājās būdama, visu gadu to vien būtu gaidījusi, savu 18 dzimšanas dienu, bet te man tās sajūtas ir pazudušas. Spožāks ir tas 7. jūlijs. Un otrā – kā jau pēc bildēm redzat, atkal izmaiņas matos. :p